Kongress 2019

IAAP konference Vīnē 2019

Vasaras noslēgums jungiāniešiem bija īpaši ražīgs – Vīnē notika Vispasaules XXI Analītiskās psiholoģijas kongress, kurš šoreiz bija īpaši bagātīgi apmeklēts – vairāk nekā 1100 dalībnieku no visas pasaules un 8 no Latvijas! ​​ Šāds pasākums notiek reizi 3 gados un Eiropā pavisam reti. Iepriekšējie bijuši gan Japānā, gan Dienvidāfrikas republikā, gan​​ Kanādā..., savukārt, nākamais Dienvidamerikā.

 

Šī gada kongresa tēma​​ bija: “Encountering the Other: Within us, between us and in the World” – “Satikt otru: sevī, attiecībās un pasaulē”. Visas 5 kongresa dienas bijā ārkārtīgi piesātinātas ar lekcijām, semināriem, darbnīcām, supervīzijām, kino seansiem pa vakariem, koncertiem, jauno grāmatu prezentācijām, sarunām – no 9.00 rītā līdz pat 22.00 vakarā.​​ 

 

Nebija vienkārši izturēt šādu tempu un intensitāti, bet katra jauna tikšanās pavēra kādu jaunu škautni, tēmu, deva iespēju personiski​​ piedzīvot ​​ un iepazīties ar​​ pieredzējušiem, pasaulē labi pazīstamiem Junga analītiķiem​​ no visas pasaules: Donaldu Kalšedu, Ursulu Vurtzs, Endrju Samjuelu,​​ Laionelu Korbetu,​​ Annu Ulanovu,​​ Verenu Kast, Katrīnu Asper un daudziem citiem.​​ 

 

Nedaudz padalīsiemies ar dažām atziņām, kuras izskanēja kongresa laikā.​​ 

 

Donalds Kalšeds, kuram ir milzīga pieredze darbā ar traumatizētiem cilvēkiem, pievērsa visu klātesošo uzmanību nepieciešamībai iekļaut psihoterapeitiskajā darbā jūtu un ķermeņa atdzīvināšanu. Reizēm tas nenotiek pašsaprotami: “Transcendentā​​ funkcija un radošā iztēle, kas to pauž,​​ nepiemīt katram pacientam, kas vēršas pie mums​​ pēc palīdzības... Agrīnā trauma šos​​ psiholoģiskās dzīves pamatus​​ dažreiz var pilnībā​​ padarīt nespējīgus disociācijas dēļ.​​ ...​​ ir nepieciešams​​ veikt darbu, kas​​ atjauno​​ attiecības,​​ iemiesotas emocijas, lai​​ varētu savienot psihi un somu un atvērt​​ iztēli... tādos gaījumos mums ir nepieciešama “zinoša sirds”. Varenā​​ coniunctio, kuru mēs meklējam kopā ar pacientiem.”

Savukārt, Čikāgas Junga anlītiķis​​ Laionels Korbets​​ savas uzstāšanās laikā​​ pievērsās intrapsihiskiem procesiem: “Vai Patība atšķiras no patības? Kāpēc numinozais tiek piedzīvots atsvešināti, kā cits?” (”Is the Self other to the self? Why does the numinosum feel like another?”). Atsaucoties uz Jungu,​​ Papadopoulosu,​​ Otto,​​ Noimanu, viņš, neskatoties uz izskanējušām šaubām un diskusijām, atzina par lietderīgu nodalīt personīgo patību, kuru raksta ar mazo “p”, no transpersonālās Patības.​​ Viņš uzdeva jautājumu, kā tad tas nākas, ka personīgā patība, saprotot ar to ego, piedzīvo tik nozīmīgu atsvešinātību no Patība, ja tas ir cēlies no Patības?​​ Pat baidās no tās?​​ Ego arhetipālais pamats ir Patība, un tas ir attīstības rezultātā​​ ir pilnīgi atdalījies​​ no Patības​​ totalitātes.​​ Tajā pašā laikā ego individuācijas procesā pakāpeniski​​ arī asimilē aizvien vairāk Patību. Attiecīgi, jo vairāk ego apziņa uztver sevi kā nodalītu, jo vairāk tā neatzīst savu izcelsmi, un tas arī izskaidro, kādēļ mēs varam atklāt aizvien jaunas, līdz šim neiepazītas, savas psihes “daļas”.​​ 

Jungaprāt, numinozais nav īsti Cits, bet drīzāk dziļš un neiepazīts savas subjektivitātes aspekts.​​ Numinozās pieredzes “Citādums” parādās ne-ego līmeņa​​ dēļ, kas līdz šim nav iepazīts. Kā piemēru Jungs savā autobiogrāfijā “Sapņi, atmiņas, pārdomas” min iekšējo atšķirību starp starp personību nr.1 ​​ un personību nr.2. Personība nr.1 bija vienkāršs Šveices skolnieks, savukārt, personība nr.2 – mistiskais cits, arhaisks un ļoti attālināts no viņa ikdienas.​​ Arī savas iekšējās pieredzes aprakstots “Sarkanajā grāmata” Jungs atstāsta savus dialogus ar dažādām iekšējām figūrām, piemēram,​​ Filemonu,​​ Ammoniusu, Sarkano​​ un citām, par kurām līdz tam viņš par nenojauta. “Es” šajos aprakstos mēs nevaram burtiski identificēt ar Jungu, drīzāk tas ir personāžs starp daudziem citiem.​​ 

Turpmākajā diskusijā Korbets, balstoties jaunākajos pētījumos, apraksta bezapziņas​​ bioloģiskos darbības mehānismus, piemēram, ģeneralizāciju un simetriju (kas savieno mūs ar​​ bezgalību), kuru darbību var labi novērot arī sapņos. Piemēram, mīlestība un naids ir simetriski nevis pretēji.​​ Emocijas atrodas uz robežas starp prātu un ķermeni, apziņu un bezapziņu. Tās arī var būt bezgalīgas.​​ Ja mīlu, tad visu pasauli, nevis tikai vienu cilvēki. Ja ir sēras, tad tās pārņem visu utml.​​ Jo lielāks afekts, jo lielāka simetrija.​​ Tas ir pilnīgi pretēji formālajai loģikai, kurā tiecas balstīties ego apziņa. Līdz ar to ar valodas un loģikas palīdzību, kuru lieto ego, bezapziņu nevar saprast​​ un ar to komunicēt nav iespējams. Tai var tuvoties ar metaforu un simbolu palīdzību.​​ 

Pēdējā kongresa dienā​​ viena no plenārsēdēm bija veltīta​​ tēmai “Otra satikšana: Junga analītiķi un Dienvidāfrikas tradicionālie dziednieki”​​ (“Encountering the Other: Jungian Analysts and Traditional Healers in South Africa”).​​ Vairākkārtīgi tiekoties, izrādījās, ka saprašanās nenotiek pašsaprotami, bija jāmeklē veids, kā izveidot tāda veida sarunu, kurā varētu atklāti dalīties ar savu pieredzi un dziedināšanas principiem.​​ Dalībnieki saprata, ka smagā kolonizācijas ēna joprojām rada neuzticēšanos,​​ vainu, naidu un nodevības sajūta joprojām apgrūtina atklātu dialogu.​​ Dalībnieki nolēma katrs pastāstīt savu stāstu. Tam pateicoties, klātesošie sāka dalīties ar savu kaunu, vainu, bēdām un pamazām arī dziedinošiem smiekliem, saprotot, ka abām kultūrām nepieciešama dziedināšana. Rietumu – no oārlieku liela racionālisma, afrikānu no kolonializācijas rētām.​​ Līdzības rietumnieku un vietējo dziednieku stāstos​​ izrādījās​​ pārsteidzoša. Pasākuma​​ tulks Buntu Džordžs ļoti daiļrunīgi pauda dziedinošo efektu, atklājot kopīgo​​ pamatu,​​ kas ļāva cieņpilni​​ pieņemt vienam otru:​​ “Es nedomāju, ka klīniskie psihologi kādreiz ... domās par senčiem, jo ​​daži cilvēki nespēj domāt par senčiem. Bet ...​​ pat​​ tik neizglītoti kā daži no mums, mēs​​ varējām​​ sēdēt pie viena galda un dalīties pieredzē. Un tas mazais stāsts, kas man ir, vai tev, vai katram no mums... kādreiz​​ domāju, ka mans stāsts nevienam citam neko nenozīmē,​​ ka​​ tas ir​​ tikai​​ mans personīgais stāsts, bet, klausoties šos dažādos stāstus,​​ ar kuriem​​ mēs šeit dalījāmies, es paņēmu kaut ko no katra.​​ Tas man palīdzēs veidot manu dzīvi, virzīties uz priekšu...