Cilvēka psihe sniedzas tālu aiz iespējām to verbalizēt
K.G. Jungs savā mūža nogalē ir teicis, ka mēģinājumi aprakstīt psihi ir līdzīgi mēģinājumiem aprakstīt pasauli. Psihe, protams, sniedzas tālu aiz iespējām to verbalizēt, un jebkurš teorētisks psihes apraksts ir kā apvidus kartes, nevis pašas teritorijas apraksts. Jungs pats sevi nereti esot dēvējis par noslēpuma, kuram nav kartes – cilvēka dvēseles noslēpuma – izpētes pionieri. Līdzīgi kā citi kartogrāfi, K.G. Jungs izmantoja tos instrumentus un zināšanas, kas tolaik bija viņa rīcībā.
Analītiskās psiholoģijas pamatlicējs K.G. Jungs dzimis Šveicē 1875. gadā, evanģēliski reformētās baznīcas mācītāja ģimenē. Studējis medicīnu Bāzelē, psihiatriju Cīrihē. 1907. gadā viņš iepazinās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud), ar kuru viņam izveidojās ciešas personiskas attiecības kā māceklim ar skolotāju, abu sadarbība turpinājās līdz 1913. gadam. Tad Jungam sekoja vairāki gadi padziļinātas pašizpētes, un viņa personīgie pārdzīvojumi lika pamatus koncepcijai par kolektīvo bezapziņu. 1921. gadā tika izdots darbs “Psiholoģiskie tipi”, kurā pirmo reizi K.G. Jungs iepazīstināja lasītājus ar savu jauno teoriju – analītisko psiholoģiju, ar diviem psihiskās enerģijas dažādas ievirzes tipiem – intraverto un ekstraverto, kā arī aprakstīja dažādus apziņas funkcionālos tipus. 1930. gadā 55 gadu vecumā K.G. Jungs bija pamatos noformulējis savu monumentālo teoriju, un turpmāko savas dzīves 31 gadu veltīja savas teorijas pārvērtēšanai, padziļināšanai, paplašināšanai, papildinot to ar pētījumiem vēsturē, kultūrā, reliģijā, alķīmijā, atrodot pamatsaites ar laikmetīgo fiziku. Junga pieeja psihes izpētei bija ļoti personīga. Viņa pētījumi bezapziņas laukā balstījās ne tikai uz darbu ar pacientiem, eksperimentāliem datiem, bet arī uz ilgstošu pašizpēti – rūpīgi analizējot savus sapņus, attīstot aktīvās iztēles tehniku, viņš nonāca pie arvien dziļākiem un slēptākiem iekšējās pasaules laukiem. K.G. Jungs uzskatīja, ka svarīga bezapziņas izpētes sastāvdaļa ir sapņi. Piedzīvojot, pētot un analizējot savus un savu pacientu sapņus viņš pamazām nonāca pie kolektīvās bezapziņas un arhetipu koncepcijas. Jungs atklāja, ka bezapziņai piemīt spēja veidot tēlus un izmantot tos simbolu veidā.
Šie simboli veido mūsu sapņus – valodu, ar kuras palīdzību bezapziņa var nodot informāciju apziņai.
Lai labāk izprastu cilvēku psihiskos procesus, viņš sāka tos analītiski salīdzināt ar procesiem un atziņām vēsturē, kultūrā, filozofijā, bioloģijā, folklorā, etnoloģijā, teoloģijā, mitoloģijā, izveidojot t.s. amplifikācijas metodi (no latīņu valodas amplification – palielināšana, izplatīšana). Amplifikācija ir sava veida bezapziņas vēstījuma “tulkošana” mūsu apziņai pazīstamā “valodā”. Tā ir radiāla, respektīvi, asociācijas vienmēr atgriežas pie sākotnējā tēla, var izdalīt trīs līmeņu – personīgās, kultūras un arhetipiskās asociācijas. Savas dzīves laikā K.G. Jungs ir atstājis lielu literāro mantojumu, tomēr viņš nav nodarbojies ar savas mācības strukturētu izveidi un sistematizāciju, ar to ir nodarbojušies un joprojām turpina nodarboties analītiskās psiholoģijas skolas turpinātāji.
Junga mērķis bija radīt vispārīgu psiholoģijas zinātni, kas aprakstītu psihi no tās pašiem zemākajiem līdz pašiem augstākajiem horizontiem. Balstoties uz saviem pētījumiem un pieredzi,
K.G. Jungs izveidoja cilvēka psihes “karti”, kas apraktsta to dažādos līmeņos, cenšoties skaidrot tās iekšējo dialektiku, tomēr autors ir saglabājis cieņu pret psihes noslēpumu,
kuru nav iespējams līdz galam izteikt racionālos terminos un kategorijās. Skat. attēlu “Psihes struktūra”.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga