Jungu vairāk interesēja tas, kas atrodas dziļākās psihes sfērās, viņu nevarētu nosaukt par Ego-psihologu, tomēr lai cilvēka psihes karte būtu pēc iespējas pilnīgāka, daudz uzmanības ir ticis veltīts Ego izpētei un aprakstam. Galu galā psihes izpratne pati par sevi ir atkarīga no apziņas. Jungs vēlējās atklāt kritisku apziņas izpratni – tas arī bija galvenais darba “Psiholoģiskie tipi” uzdevums, kurā tika aprakstītas astoņas kognitīvās shēmas, kuras pilnīgi atšķirīgos veidos ietekmē cilvēka apziņu, informācijas apstrādi un dzīves pieredzi. Saskaņā ar Junga analītiskās psiholoģijas koncepciju, psihe kā veselums sastāv no divām atšķirīgām daļām – apziņas un bezapziņas. Apziņa ir nomoda stāvoklis, kurā notiek ārējās un iekšējās pasaules novērošana un interakcija ar to. Apziņa ir “dzīvības faktors” – tā piemīt tikai dzīviem organismiem, taču tā nav tikai cilvēkiem piemītoša. Apziņa arī nenosaka atšķirību starp bērnu un pieaugušo. Nav zināms precīzs laiks, kurā embrijs sasniedz apzināšanās spējas, taču tas notiek agri – noteikti jau prenatālajā periodā.
Apziņu var salīdzināt ar telpu, kas pildīta ar psihisko saturu, un kuras centrā atrodas Ego.
Ego ir iedzimts dotums, kas satur sevī milzīgu attīstības potenciālu. Bērns sāk lietot vārdu “Es” aptuveni divu gadu vecumā – šajā brīdī viņš ir kļuvis spējīgs domāt pašrefleksīvi, apzināti novietojot sevi savas personīgās pasaules centrā. Tas ir milzīgs lēciens sevis apzināšanās ceļā, kas turpinās visas dzīves garumā. Ego ir tas, kas atšķir cilvēkus no citiem ar apziņu apveltītiem dzīviem organismiem, tas arī atšķir vienu indivīdu no citiem. Tas ir individualizācijas faktors cilvēka apziņā. Tieši pateicoties Ego, cilvēki ir spējīgi pieņemt tādus lēmumus, kas ir pretrunā ar pašsaglabāšanās, vairošanās vai citiem instinktiem. Tieši ar augsto sevis izzināšanas un apzināšanas spēju – pašreflektīvo Ego – cilvēku apziņa atšķiras no dzīvnieku apziņas. Ar Ego ir saistīta mūsu spēja tikt galā ar apjomīgo apziņas saturu, vadīt to. Jo spēcīgāks Ego, jo attīstītāka šī spēja.
Ego piedzīvo sevi kā vēlmju, domu, gribas un darbību centru. Saikne ar Ego ir nepieciešams nosacījums tam, lai kaut kas kļūtu apzināts – jūtas, domas, uztvere, fantāzijas.
Ego ir kā sava veida spogulis, kurā psihe var ieraudzīt sevi un kļūt apzināta.
Pateicoties šim spogulim cilvēkam ir iespējams zināt, ka viņš ir, un vairāk vai mazāk – kāds viņš ir. Noteikta Ego-apziņas satura daļa var būt ļoti stabila ilgu laiku, piemēram, cilvēka vārds. Taču vēl lielāka saikne Ego ir ar ķermeni, un Ego ļoti baidās no ķermeņa nāves. Jungs savā vēlīnajā darbā “Aion” raksta: “Ego nav vienkārša vai elementāra parādība, tas ir ļoti sarežģīts un to nav iespējams izsmeļoši aprakstīt. Pieredze rāda, ka tas bāzējas uz diviem, acīmredzot, atšķirīgiem pamatiem – somatisko un psihisko.” Pēc Junga domām psihi nevar uzskatīt par vienkāršu ķermeņa aktivitātes produktu, smadzeņu ķīmisko reakciju vai kādu citu fizisku procesu rezultātu – “Ego balstās uz ķermeņa tikai tādā ziņā, ka tas piedzīvo vienotības izjūtu ar ķermeni, savukārt ķermenis, ko piedzīvo Ego, ir psihiska realitāte. Tas ir ķermeņa tēls, nevis pats ķermenis.” Tikai daļa fizioloģisko funkciju var sasniegt un sasniedz apziņas līmeni. Ir pierādīts, ka lielākā daļa veģetatīvās nervu sistēmas pārziņā esošo orgānu darbojas autonomi no Ego. Saskaņā ar Jungu psihe ietver sevī apziņu un bezapziņu, bet nepārklāj visu ķermeni tā fizioloģiskajā aspektā. Jungs ir ieviesis terminu “psihoīdā telpa”, lai aprakstītu transformāciju telpu starp potenciāli izzināmo un neizzināmo, starp potenciāli ietekmējamo un neietekmējamo, kur arī somatiskais mijiedarbojas ar psihisko, instinkti ar arhetipiem. Taču Jungs nekādā gadījumā neatbalsta bioloģisko redukcionismu, kas vienādo instinktus un arhetipus. Viņš uzsver, ka instinkti un arhetipi ir cieši saistīti, bet salīdzina tos ar gaismas spektra pretējiem poliem – instinktus ar infrasarkano, arhetipus ar ultravioleto spektra daļu, tie ir pretstati, kas ir psihiskās enerģijas pamatā.
Ego ir atbildīgs par personības saglabāšanu, nepārtrauktību, identitāti.
Ego nepārtraukti asimilē bezapziņas saturu, pārceļot to apziņas līmenī. Spēkus savai izaugsmei un noturībai tas smeļ no neizmērojami lielāka avota nekā viņš pats – no Patības.
Dažkārt Ego sāk “šķist”, ka viņš pats ir Patība – analītiskajā psiholoģijā to sauc par inflāciju, un tā rada nopietnas pielāgošanās grūtības realitātei. Ar ārējo pasauli Ego nonāk sasakrsmē ar Personas palīdzību. Tā kā Ego atrodas starp iekšējo un ārējo pasauli, tā uzdevums ir pielāgoties tām abām. Saskaņā ar Jungu noteikts konfliktu daudzums ar apkārtējo vidi, mērena frustrācija ir faktori, kas nosaka Ego attīstību. Taču šīs sadursmes var būt arī katastrofālas ar smagām un tālejošām sekām, piemēram, bērnībā piedzīvota smaga emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība. To ietekmē var tikt nopietni traucēta Ego vienotība, parādīties disociācija. Traumas ietekmē pat mērena stresa apstākļos cilvēkam ieslēdzas intensīvs aizsardzības mehānisms, kas sašķeļ Ego, lai pasargātu to no iespējamām, reiz piedzīvotām, dzīvībai bīstamām ciešanām. Tā ietekmē viena Ego daļa regresē – atgriežas pie primitīvāka, agrīnāka funkcionēšanas līmeņa. Pieaugušo dzīvē šādiem cilvēkiem bieži ir grūtības uzticēties citiem, un savu dzīvi viņi mēdz vadīt sociālā izolētībā, un viņu individuācijas process ir ierobežots. Junga analītsikā terapija var būt palīdzošas šādu psihotraumu dziedināšanā.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga