71cx6d3j5iL._AC_SY879_

KAS MEKLĒ, TAS ATROD

Video no personīgā arhīva: “Art and Psyche: The Illuminated Imagination”,
Hjū Milšteina prezentācija, Santa Barbara, USA, 04.2019.

Ginta JansoneGinta_Jansone
10.05.2020.
 
 
 

KAS MEKLĒ, TAS ATROD

Pāršķirstot savas nu jau apputējušās konferenču piezīmes, uzdūros kādam ar viedtālruni filmētam video, kurš atsauca atmiņā K.G. Junga labprātīgās pašizolācijas laiku pagājušā gadsimta sākumā. Jungs padsmit gadus pavadīja savā cellē, lai nodotos ilgstošam introspekcijas procesam, ko viņš pats sauca par “konfrontāciju ar bezapziņu”.

“Melnās grāmatas”, kuras satur Junga tā laika nomoda sapņus un vīzijas, līdz šim nav izdotas. Toties “Sarkanajā grāmatā” publicēta daļa no “melnajām” piezīmēm, kurām seko smalka pašanalīze un fascinējošas ilustrācijas, kas plašākai publikai kļuva pieejamas tikai 2009.gadā.

“Mana dvēsele, mana dvēsele, kur tu esi? Vai tu mani dzirdi? Es runāju, es saucu – vai tu tur esi? Es esmu atgriezies, es esmu atkal šeit. Es esmu nopurinājis no kājām visu zemju putekļus un ieradies pie tevis, es esmu ar tevi. Pēc daudzu gadu ilgas klejošanas es esmu atkal pie tevis atnācis…” tā Jungs iesāk savu poētisko apcerējumu, kas būtībā ir aktīvās iztēles auglis. Tā ir iztēle, kas palīdz ieraudzīt, kāda ir patiesā realitāte. Saskatīt realitāti aiz realitātes.

Jungs daudz garus vakarus pavadīja, lai atslēgtu savu apziņas plūsmu, tai pat laikā tiecoties uz savas bezapziņas balss sadzirdēšanu, līdz kādu dienu viņam tas izdevās. Jungs cilvēka iekšējo pasauli vienmēr ir uztvēris izteikti reālistiski, tikpat nopietni kā ārējo, tā ir viņa neapgāžamā aksioma, kas savu nozīmību nekad nav zaudējusi.

Bez Junga aktīvās iztēles eksperimentiem visdrīzāk nebūtu radusies tāda “Sarkanā grāmata”, kādu to šobrīd pazīstam, un viņa “Kopotie raksti” būtu pavisam savādāki. Diezgan droši var teikt, ka šis process bija izšķiroši nozīmīgs gan viņa paša individācijas ceļā, gan visu turpmāko rakstu un grāmatu radīšanas procesā.

Ja mēs spētu karantīnas periodu uztvert kā laiku, kas dāvāts inkubācijai un iniciācijai, lai no simboliskas nāves piedzimtu kas jauns, mēs visi būtu ieguvēji ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi.

“Es pārvērtu savu nakti dienā un pusdienslaikā staigāju kā mēnessērdzīgs.
Es gāzu visus Dievus, pārkāpu likumus, ēdu nešķīsto.
Es nometu savu zobenu un saģērbos sieviešu drēbēs.
Es sagrāvu savu stabilo pili un spēlējos smiltīs kā bērns.
Es redzēju karotājus cīņas laukā un es iznīcināju savas bruņas ar veseri.
Es iestādīju lauku un ļāvu augļiem sapūt.
Es padarīju niecīgu visu, kas bija liels, un padarīju lielu visu, kas bija niecīgs.
Es samainīju savu vistālāko mērķi pret vistuvāko un nu es esmu gatavs.”

/K. G. Jungs. “Sarkanā grāmata”/

Junga teiktais skan maģiski kā šamaņa buramvārdi, kas runā par ļaušanos bezapziņas viedajām ceļazīmēm.

Turpinājums sekos, cerams, jau šī gada beigās, kad dienas gaismu ieraudzīs arī Junga “Melnās grāmatas” Sonu Šamdasani redakcijā.