Mazliet par alķīmiju un robežām

Guna Berga
Junga psihoanalītiķe
2021. gada maijā

 

Mazliet par alķīmiju un robežām

 

Pandēmijas laikā jautājums par robežām ir aktualizējies visur pasaulē, katrā ģimenē un visdažadākos līmeņos. Psihoterapeitu praksē tas ir bijis nozīmīgs vienmēr – kā šķirtne strap iekšējo un ārējo pasauli, apziņu un bezapziņu, psihi un somu, traumatisku pieredzi, kas robežas reiz ir iedragājusi un aizsardzībām, kas turpina tās sargāt, kā liminālā telpa, kurā mēdzam klīst dziļu pārmaiņu brīžos. Robežas starp zinātniski pierādīto un vēl nepierādīto. Robežas kā terapeitiskā konteinera būtiska sastāvdaļa. Daudziem no jums, droši vien, šķiet pašsaprotams konfidencialitātes princips psihoterapijā. Šeit mazliet pakavēšos pie tā dziļākas jēgas, lietojot K.G. Junga alķīmiskā procesa metaforu, kas vienlīdz attiecas uz cilvēka individuācijas procesu kā tādu, tā arī uz terapeitiskajām attiecībām. Tās būtība atklāj daudzpakāpju, ciklisku, teleoloģisku virzību no haosa un sadalītības uz simbolisko Filozofu akmens, Lapis – analītiskajā valodā runājot – ceļu uz vienotības un veseluma arhetipu Patību, izejot Nigredo, Albedo, Citrinas un Rubedo stadijas. Būtiski svarīga šajā Opus Magnum ir ne tikai divu atšķirīgo dalībnieku iesaistīšanās, bet arī trauks, kurā šīs transformācijas vispār var būt iespējamas.

K.G. Jungs ieraudzīja alķīmiju tā, kā neviens pirms viņa nebija varējis iedomāties. Alķīmija tai laikā vairumā gadījumu tika uzskatīta par vēsturisku anahronismu un saistītu ar ezotēriku un okultismu, labākajā gadījumā par  laicīgās ķīmijas zinātes priekšteci. Arī Junga attieksme sākumā bija līdzīga. Pagrieziena punkts, kā to atzīmē pats autors savā autobiogrāfijā “Atmiņas, Sapņi. Pārdomas”, notika  1928. gadā, kad Jungs saņēma vēstuli no Riharda Vilhelma ar lūgumu uzrakstīt komentāru ķīniešu alķīmiķu tekstam “Zelta zieda noslēpums”. Interesanti, ka Jungs šajā laikā arī pieredzēja zīmīgu sapni par 17. gadsimtu, ko saistīja ar alķīmijas uzplaukumu, pārtrauca savus ierakstus “Liber Novus”, ko daudzus gadus bija veicis saistībā ar dziļo un sarežģīto pašizpētes procesu, kas bija licis pamatus viņa monumentālajai teorijai, un ko vēlāk viņš pats retrospektīvi novērtēja kā alķīmiskas transformāciju laiku. Tas bija pirmais reālais un nozīmīgais Junga kontakts ar alķīmiju, un šis teksts caur savu un pacientu sapņu analīzi atbalstīja viņu ceļā uz Patības koncepciju. Ceļā, kas turpinājās visu viņa turpmāko dzīvi. Vēlāk savā autobiogrāfijā viņš rakstīja: “Es ātri ieraudzīju, ka analītiskā psiholoģija interesantā veidā sakrīt ar alķīmiju. Alķīmiķu piedzīvojumi bija arī mani piedzīvojumi, viņu vārdi arī mani vārdi. Tas, protams, bija atklāsmes brīdis. Es saskāros ar manas bezapziņas psiholoģijas vēsturisku pamatu…” Iedziļinoties tajā visā,  Jungs sāka saprast, ka, sadarbība ar bezapziņu ved pie psihiskām izmaiņām. Viņa pētījumi alķīmijas laukā noveda pie bezapziņas kā procesa izpratnes, pie tā, ka psihe var transformēties caur Ego un bezapziņas kontaktu. Šo attīstības procesu labi var  novērot sapņos un iztēlē – caur to Jungs arī nonāca līdz savas koncepcijas esencei – individuācijas ceļam.

Lasot alķīmijas analīzei veltītos Junga darbus (īpaši “Mysterium Coniunctionis”, kurā autors visplašāk atklājis alķīmijas diapazonu – kā “alķīmijas psiholoģiju” un kā ”dzīļu psiholoģijas alķīmiskos pamatus”), škiet, var noslīkt alķīmijas metaforās – drakonos, zivju acīs, karaļos un karalienēs, melnajā saulē pār balto zemi, svinā, sudrabā, zeltā, melnajā, baltajā, dzeltenajā, sarkanajā krāsā, destilācijā, koagulācijā un daudzajos terminos latīņu valodā… Te palīdzoši var būt viņa tiešo sekotāju M.L. fon Francas un E. Edingera skaidrojumi un izvērsumi. Par pirmo runājot, jāatzīmē viņas īpašais ieguldījums, pētot alķīmisko pretstatu problēmas, Unus Mundus – vienoto lauku, no kurienes polaritātes darbojas, simboliskā un psiholoģiskā vienotības redzējumu, kā arī Junga iesākto dialogu starp alķīmiju un kristietību, par “piemirstā” feminīnā aspekta un matērijas (dabas) nozīmi pasaules piedzīvošanā, ko Jungs jau bija aprakstījis savos darbos “Reliģijas psiholoģija”, “Paracelzs”, “Aion”. Mūsdienu analītiķi dažādos virzienos turpina aust Junga iesākto audeklu, krāsās un faktūrās to bagātinot.

 

Īpaša nozīme alķīmijas metaforām Junga un viņa sekotāju redzējumā ir pārneses un pretpārneses jautājumam analītiskajā procesā. Alķīmijas traktāta Rosarium Philosophorum iedvesmots, Jungs 71 gada vecumā publicēja savu plašāko darbu (jau pieminēto “Mysterium Coniunctionis”) par pārnesi – klienta projekcijām uz terapeitu. Traktāts kalpoja Jungam par modeli, aprakstot individuācijas procesa koncepciju, ilustrācijām izmantojot 1550. gadā veidotas gravīras (skat. attēlā), kas atspoguļo vairākas Filozofu akmens – Patības simbola – radīšanas stadijas. Šī koncepcija ietver sevī neapzināto attiecību starp klientu un analītiķi attīstības aprakstu un pārneses vizuālu amplifikāciju, pazīstamu kā  jeb “krusteniskā pārnese”. Šis modelis ilustrē potenciāli sarežģītās apzinātās un neapzinātās attiecības kā klienta un analītiķa iekšējā pasaulē tā arī starp viņiem.

Atšķirībā no Freida Jungs aprakstīja pārnesi un pretpārnesi kā daudz plašāku, proti, kā saistītu ne tikai ar individuālo, bet arī ar kolektīvo bezapziņu. Šajā sakarībā var pieminēt Junga darbos bieži lietoto terminu “Participation Mystique”, kur runa ir par kopīgo bezapziņas telpu, kurā terapijas procesa laikā atrodas kā terapeits tā klients. Tā var parādīties sapņos, iztēlē, mākslas darbos. Kopumā mūsdienu analītiķi ir vienisprātis, ka pārnese notiek, ka tas ir dabisks arhetipisks process ar noteiktu mērķi – klienti projicē vēl nezināmos savas psihes aspektus uz analītiķi, lai caur to uzzinātu par sevi vairāk. Terapijas gaitā var veidoties dažādi, pat pretrunīgi pārneses veidi, kur katra no tām spēj aktualizēt analītiķa atšķirīgu pretpārnesi, kurš to pārstrādā, lai atgrieztu atpakaļ klientam. Mūsdienu analītiķi strādā pārnesē un ar pārnesi.

Attiecībā uz pretpārnesi Junga izteikumi ir bijuši pretrunīgi, šis jautājums viņa pieejā ir salīdzinoši nepilnīgāk izstrādāts. Pārneses, tāpat arī pretpārneses skaidrojumi analītiskajā psiholoģijā pēdējās simtgades laikā ir stipri mainījušies. Lai arī Jungs terminu “pretpārnese” lietoja reti, viņš intuitīvi novērtēja terapeita emocionālās reakcijas kā būtisku terapijas sastāvdaļu. Pārneses un pretpārneses dabas un dinamikas pētījumi īpaši aktualizējās pagājušā gadsimta 50. gados, iespējams, saistībā ar analītiķu reakcijām uz klientu smagajiem pārdzīvojumiem 2. Pasaules kara laikā. Ja analītiķis uz klientu projicē pats savu psihisko materiālu (iluzorā pretpārnese), tas var traucēt terapeitiskajam procesam. Savukārt sintonā pretpārnese atklāj analītiķa rezonansi attiecībā uz klienta iekšējiem objektiem. Terapeitam allaž jāpatur prātā iespējamība piedzīvot iluzoro un sintono pretpārnesi vienlaikus. “Spēja tās izšķirt liecina par augstu profesionālu meistarību, ceļā uz ko ved vispirms  paša personīgā terapija. Tā kā analītiķa personība ir viens no galvenajiem dziedināšanas faktoriem, varētu teikt,  ka viņam pastāvīgi ir jāatrodas analīzes procesā” – tā teicis M. Jakobi. Jungs cita starpā ir rakstījis: “Terapijas laikā analītiķis tikpat lielā mērā atrodas analīzē kā pacients” (Jung, 1929), “Analītiķa personība ir viens no svarīgākajiem terapijas faktoriem” (Jung, 1914), savukārt vēlāk – 1951. darbā “Psihoterapijas fundamentālie jautājumi” uzsvēris: “Pusi no vairāk vai mazāk veiksmīgas analīzes veido analītiķa sevis paša izpēte”.

 

Junga analītiskā psihoterapija ir dialektisks process, kurā gan analītiķis, gan klients iesaistās kā pilnvērtīgas personības, un kā jebkuru attiecību gadījumā starp pusēm veidojas projekcijas. Projekcijas kā tādas ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa – mēs projicējam uz citiem savu bezapziņas saturu, un tās apjoms ir bezgalīgs. Analītiskā procesa specifika iezīmē ne tikai būšanu projekcijās, bet arī darbu ar tām, kur tā saucamais konteiners jeb alķīmiskais trauks ir nepieciešams nosacījums.

Kā raksta M. Stanton: “Prima Materia un Massa Confusa bieži vien ir haosa tēli terapijas sākumā, Vas Hermeticum – terapeitisko attiecību konteiners. Šajā traukā psihiskā matērija uzsildās, gatavojas, destilējas un transformējas. Šie psiholoģiskie alķīmiskie procesi notiek caur sadalīšanos un vēlāku savienošanos caur Hieros Gamos, kas ved pie stabilākas veseluma izjūtas, Patības vai Filozofu akmens. Alķīmijas metaforas ir noderīgas arī mūsdienu dzīļu psiholoģijā, alķīmijas krāsas ir kļuvušas par analīzes periodu krāsām, un alķīmija ir tikusi ieraudzīta psiholoģijas gaismā.”

Pētot alķīmijas tēmu mūsdienu analītiķu redzējumā, izskatās, ka tā joprojām ir iedvesmojoša. Varbūt tās “patiesā” nozīme tā arī paliks līdz galam neatklāta tāpat kā pats Filozofu akmens…