rbsh

Pārdomas Lielās piektdienas priekšvakarā

Arnitas Dagnijas Gēbeles foto

IVETA IMG_9933Iveta Gēbele
Junga analītiskais psihoterapeits apmācībā
 
 
 
 

Pārdomas Lielās piektdienas priekšvakarā.

Mēs šobrīd dzīvojam ļoti neparastā laikā. Neviens, kurš dzīvo šobrīd uz Zemes, vēl nav piedzīvojis tāda mēroga pārmaiņas. Esam spiesti apstāties, tā vien šķiet, ka pasaule apgriezusies ar kājām gaisā. Daudzi šo situāciju pat nosauc par līdzvērtīgu trešajam pasaules karam. Mēs mēģinām ieraudzīt ienaidnieku, ar kuru nākas cīnīties, bet to grūti saskatīt. Tāpēc neviļus ienaidnieka sejas vaibstus saskatām ķīniešu, amerikāņu vai vienkāršu ceļotāju sejās. Bet, manuprāt, vairs nav tik svarīgi noskaidrot, kurš vīrusu ir “palaidis”, kurš ir vainīgs, bet gan jautājums, kā mums ar to būt.

Domājot par šo jautājumu, nāk prātā latviešu tautas pasaka “Kā zaldāts iedzina nāvi riekstā”.

Lūk, pasaka.

Senos laikos zaldātiem vajadzēja ilgi dienēt. Jauns aizgāja zaldātos un mājās pārnāca sirms un līks. Daudzi arī nemaz nepārnāca.

Reiz vienu zaldātu palaiž uz mājām. Viņš tālo ceļu iet kājām. Auksts laiks. Zaldāts iet un iet. Vienā vietā viņš redz, ka uz akmeņa sēž kāds vecs, vecs vīriņš, pavisam nosalis, un dreb vien. Zaldāts sauc veco līdz. Vecais saka, ka viņam salst. Dreb un salst, un neceļas no akmeņa augšā. Zaldāts pieiet pie vecā vīriņa, noveļ savu lodēm cauršauto zaldāta mēteli un dod to vecītim: „Še, vecīt,” viņš saka, „man tik dikti nesalst, es vēl varu izturēt.” Vecītis sasildās un aicina zaldātu pie sevis. Abi iet tādu gabaliņu. Tad vecītis saka zaldātam: „Tā kā tu biji labs pret mani, tad arī es tev palīdzēšu. Redzi, es esmu nāve. Tevi es neaiztikšu. Tu varēsi iet ārstēt slimos. Es tev iešu līdz, bet būšu redzams tikai tev. Ja es pie slimā gultas stāvēšu kājgalī, tad tu varēsi dot slimniekam, kādas zāles vien gribēsi, viņš izveseļosies, bet, ja es būšu gultas galvgalī, tad nekādas zāles nepalīdzēs, slimajam jāmirst.”

Zaldāts iet tālāk. Ieiet kādās mājās. Tur visi noskumuši: slims mājas saimnieks, neviens dakteris nelīdz. Zaldāts ieiet slimnieka istabā, paskatās un redz, ka večuks ar viņa mēteli stāv pie slimnieks gultas kājgaļa. Tad zaldāts sauc saimnieci un lūdz, lai atnes glāzi skaidra ūdens. Ūdenī viņš joka pēc iepūš un tad dod izdzert slimniekam. Tikko slimnieks iedzer ūdeni, tas tūliņ ir vesels un ceļas no gultas augšā. Brīnuma dakteri labi apdāvina, pamielo un dod naktsmājas.

Vēsts par zaldāta ārstēšanas spējām izplatās tālu jo tālu. Pie viņa brauc slimnieki no visām zemes malām. Daudzus viņš izārstē. Reiz zaldātu grib aizvest tālu projām pie grūti slima vīra. Zaldāts brauc ar’. Jo tālāk aizbrauc, jo vairāk viņam vieta liekas pazīstama. Beidzot viņš atjēdzas, ka brauc uz tēva māju. Kā tad, iebrauc tēva sētā. Tur viņa neviens nepazīst, jo arī viņš jau kļuvis sirms.

Zaldāts ieiet istabā un tūliņ redz, ka vecais tēvs, galīgi izdēdējis, guļ uz miršanu. Tēva gultas galvgalī viņš pamana veco vīriņu. Ko nu lai dara? Zaldāts grib tēvu glābt, lai tur vai kas. Viņš paaicina veco vīreli laukā pastaigāties. Iet abi gar ezermalu. Zaldāts izņem no kabatas rieksta čaumalu un pūš tai iekšā. Vīrelis skatās, skatās un brīnās. Tik smuku spēli vēl nav dzirdējis. Tīri gribētos iemācīties. Zaldāts saka, ka to jau varot itin viegli, lai tikai ielienot čaumalā iekšā, gan tad iemācīšoties. Vīrelis tūliņ pārvēršas par blusu un ielien riekstā. Kā nu blusa ir riekstā, tā zaldāts ar sērkociņa galu aizbāž caurumu rieksta čaumalā, un tā nāve paliek tur iekšā. Zaldāts aiziet pie tēva, iedod zāles, un tēvs tūliņ atveseļojas.

Riekstu ar nāvi glabā rūpīgi kabatā. Nu viņš var visus slimniekus izārstēt, neviens vairs nemirst.

Zaldāts vēl apprecas vis. Sievu gan dabū tādu ziņkārīgu cilvēciņu. Reiz tā tīra zaldāta kabatas, ierauga riekstu un pārkož pušu. Izlec maza blusiņa un lēkā. Nu atkal nāve ir palaista vaļā. Tūliņ nomirst zaldāta tēvs un brīdi vēlāk arī pats zaldāts. Aiz dusmām kādu laiku nāve pļauj daudzus bez kādas žēlastības, kamēr viņai apnīk. Pēc tam cilvēki miruši kā parasti.

 

Redzot notiekošo, tā vien šķiet, ka esam iekrituši līdzīgās lamatās kā zaldāts šajā pasakā.

Kas tās ir par lamatām?

Zaldāts sastapa Nāvi, atgriežoties no kara, kur ne vienreiz vien bija tai acīs skatījies. Tāpēc viegli varēja kļūt par tās pavadoni un mācekli. Tas deva viņam iespēju integrēties atpakaļ sabiedrībā, būt noderīgam. Bet, tā kā zaldāts kalpoja augstākajam arhetipiskajam spēkam – Nāvei, ar laiku pats sāka sajust savu varu un nonāca inflācijā. Bailes no tā, ka Nāve var skart viņa tuviniekus, zaldāts sāka savu varu izmantot arī pret  pašu Nāvi. Viņam tas uz laiku izdevās un visvarenības sajūta arvien pieauga.

Kaut kas līdzīgs notiek ar visu cilvēci, mums ir grūti pieņemt nāves esamību, mēs darām visu iespējamo, lai nāvi attālinātu un izslēgtu no savas dzīves. Tas var kādu laiku izdoties, bet, kā pasaka vēsta, ilgi nevar tādu lielu spēku ignorēt un mānīt. Ir vairākas tautas pasakas par to, kad kāds ir mēģinājis Nāvi dažādos veidos piemānīt.  Bet visās pasakās Nāve, kas ir bijusi kādu laiku mānīta vai izolēta, kad tikusi vaļā, ļoti saniknojusies un laidusi ar īpašu spīvumu darbā savu izkapti.

Nāve ir Mātes arhetipa viens no poliem. K.G.Jungs raksta, ka mātes arhetipam ir duāla daba. Tās pozitīvais aspekts ir saistīts ar labestību, mīlestību, dzīvības došanu, ar visu, kas saistās ar attīstību, atbalstu un auglību. Turpretī negatīvo aspektu raksturo viss, kas ir apslēpts, nesaprotams, tumšs, bezdibenis, nāves valstība, viss, kas saindē, izsauc šausmas un ir neizbēgams kā pats liktenis. Jungs uzskatīja, ka Mātes arhetips ir cieši saistīts ar to mūsu psihes daļu, kas joprojām atrodas dabas spēku varā.  Tāpēc bieži lietojam apzīmējumu – Māte Daba.

Pasakā mēs redzam, ka zaldāta inflācijas stāvokļa beigu iniciatore bija viņa sieva, kura aiz ziņkārības atvēra rieksta čaumalu un Nāvi izlaida laukā. Šī sieviete pasakā ir kā Mātes Dabas aģents, kurš palīdz pielikt punktu vīra inflācijai, tādejādi nosakot lietu kārtību. Citos šīs pasakas variantos ir teikts, ka lielās mokās mocījās tie cilvēki, kuri jau sen gaidīja Nāves atnākšanu. Cenšoties Nāvi piemānīt, kontrolēt mēs aizmirstam par dabas, arī dzīvības un Nāves cikliem. Mēs vēlamies izvairīties vai attālināt nāvi, lai nebūtu jāsatiekas ar skumjām, sērām, tukšumu, iznīcību, ar visu, kas raksturīgs Mātes arhetipa negatīvajam polam. Tomass Mūrs grāmatā “Dvēseles tumšās naktis” raksta: “Katra cilvēciskā dzīve ietver sevī gaišo un tumšo pusi, priecīgo un skumjo, atdzīvinošo un nāvējošo. Tas, kā jūs attieksieties pret šiem dabiskajiem ritmiem, kļūs par noteicošo tam, vai jūs slēpsieties aiz izklaižu pašapmāna, vai kļūsiet ciniski un nomākti. Vai arī atvērsiet sirdi noslēpumainajiem dabas spēkiem un ritmiem. … Dvēseles tumšā nakts dod atelpu labo laiku hiperaktīvajam periodam un dod cilvēkam iespēju saprast sevi un atjaunoties.”

Šī brīža situācija pasaulē mūs piespiež apstāties, viss, kas tika virzīts uz progresu un attīstību, sasniegumiem, uzplaukumu ir piebremzējies, cilvēces skrējiens pēc kaut kā vēl labāka, lielāka, skaistāka ir apstājies. Mums ir iespēja padomāt cik un ko mums patiesībā vajag, kādas ir patiesās vajadzības un vērtības. Ir jāapzinās, ka visam ir savs mērs un savs laiks. Laiks sēšanai, laiks pļaušanai, laiks dzīvei, laiks nāvei. Apstājoties ir iespēja paskumt par savas kontroles un visvarenības zaudējumiem, pieņemt tos. Varam padomāt arī par to, ko ar savu vēlmi visu kontrolēt un pakļaut esam nodarījuši Mātei Dabai, kura, ilgi cietusi, nu pagriezusi pret mums savu pretējo polu.

Pārdomas rakstu Lielās piektdienas priekšvakarā, domājot, ka Lieldienas šogad arī būs pavisam citādākas, izpaliks ciemošanās, grezni klātie galdi, izpriecas. Tā vietā varbūt izdzīvosim šos notikumus apzinātāk, aizdomājoties par to dziļāko jēgu. Lieldienas ir pagrieziena punkts gan tautas gan kristīgajā tradīcijā, kas arī simbolizē krīzi, kurai ir raksturīgās daļas: nāve un augšāmcelšanās. Varbūt pandēmijas stāstā Lielā diena arī būs nosacīts pagrieziena punkts, jo informācijas plūsmā par krīzes gaitu, arvien vairāk sāk parādīties ne tikai informācija par postījumiem, bet arvien vairāk par izdziedināšanos, atjaunošanos, izejas iespējām no tās.